.jpg)
14.04.2020.
Kuldīgas slimnīcas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļā un Uzņemšanas nodaļā par dežurējošo anesteziologu – reanimatologu darbu sācis speciālists Ardis Bērziņš.
Šobrīd A. Bērziņš anesteziologa un reanimatoloģijas pamatspecialitāti apgūst Rīgas Stradiņu universitātē un ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) “Gaiļezers” rezidents. Līdz šim gūtās praktiskās iemaņas, lasot lekcijas topošajiem studentiem un strādājot neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, palīdzējušas ne tikai celt profesionalitāti, bet arī izprast nozares specifiku un savu aicinājumu akūtajā medicīnā.
Kādēļ izvēlējāties kļūt par anesteziologu - reanimatologu?
Specialitātes izvēli noteica vairāki iemesli, bet galvenokārt tas, ka, pastiprināti interesējoties par nozari studiju laikā, guvu pārliecību, ka šī atbildīgā specialitāte ir manai personībai piemērota. Specialitāte ir izaicinoša ar to, ka ārstam ir jābūt vienlīdz zinošam un jāspēj šīs zināšanas efektīvi pielietot visdažādākajās neatliekamajās situācijās. Neatkarīgi no tā, vai uzdevums ir rūpēties par pacienta drošību operācijas laikā, vai arī cīņa par kritiski smaga slimnieka dzīvību intensīvajā terapijā. Vienlīdz svarīgi ir spēt saglabāt mieru un spēt pieņemt to, ka traģēdijas diemžēl reizēm ir neizbēgamas. Anestezioloģijas – reanimatoloģijas nozare man vienmēr ir šķitusi aizraujoša un, pēc kolēģu vārdiem, manu nosvērto un mierīgo personību grūti iedomāties citā specialitātē.
Kāda ir Jūsu līdzšinējā pieredze un darba iemaņas?
Neatsveramu pieredzi intensīvajā terapijā esmu guvis, strādājot kā ārsts stažieris RAKUS “Gaiļezers” Toksikoloģijas un sepses klīnikā. Esmu pateicīgs kolēģiem, jo, kā gados jauns speciālists, daudz no viņiem mācos un, strādājot ar īpaši komplicētiem intensīvās terapijas pacientiem, attīstu savas darba prasmes.
Paralēli rezidentūrai kopš 2018. gada strādāju arī Rīgas Stradiņu universitātē Klīnisko prasmju un medicīnas tehnoloģiju katedrā, pasniedzot vairākus studiju kursus topošajiem ārstiem un speciālistiem. Darbs ar studentiem sniedz vērtīgu perspektīvu, atgriezeniskā saite motivē pašam kļūt par labāku speciālistu.
Salīdzinoši ilgu periodu strādāju arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) Rīgā un Jelgavā.
Kādēļ izvēlējāties strādāt Kuldīgas slimnīcā?
Lepojos, ka esmu viens no RAKUS jaunajiem ārstiem, plānoju arī pēc rezidentūras turpināt darbu kā sertificēts speciālists tieši savas dzimtās pilsētas lielākajā slimnīcā, bet vēlos arī dzīvot valstī, kur ir spēcīgi reģionālie stacionāri.
Izvēlējos strādāt Kuldīgas slimnīcā, jo uzskatu, ka šī ir spēcīga neatliekamās palīdzības slimnīca, kurā jaunam speciālistam ir iespēja daudz sniegt, kā arī daudz iemācīties pašam.
Piemēram, Kuldīgas slimnīcā ir iespēja praktizēt dzemdību anestezioloģiju, kas ir gana specifiska un šāda iespēja nav RAKUS sistēmā.
Kā šī pieredze palīdzēs darbā Kuldīgas slimnīcas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļā un Uzņemšanas nodaļā?
Jāsaka, ka šī nav mana pirmā pieredze strādāt reģionālā slimnīcā – nepilnu gadu anesteziologa/reanimatologa pienākumus pildīju Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Talsos. Kuldīgas slimnīca nenoliedzami ir plašāka profila stacionārs. Domāju, ka spēšu sniegt arī savu pienesumu, lai sekmētu slimnīcas uzņemšanas nodaļas un intensīvās terapijas nodaļas attīstību.
Kādā intervijā minējāt, ka par būtisku uzskatāt koleģialitāti un līdzšinējā pieredze iemācījusi vēl vairāk strādāt komandā. Kāpēc tas ir tik būtiski Jūsu darbā?
Jā, tā tiešām ir, jo viens nekad nav cīnītājs. Neatliekamā situācijā nav pat tik liela nozīme, kurš ārsts ir dežūrā, cik svarīga ir komanda – ārsta palīgs, māsa, sanitārs, radiologa asistents, utt.
Ir jāstrādā ar vienotu mērķi – pacienta dzīvības un veselības vārdā.
Nodrošinot anestēziju, man ir svarīgi rast kopīgu valodu ar ķirurgu, traumatologu vai dzemdību speciālistu/ginekologu, jo vienīgi tā iespējams sasniegt labāko iespējamo rezultātu. Savukārt intensīvajā terapijā bez pieredzējušu kolēģu padoma vai konsultantu speciālistu rekomendācijām pastāv liels kļūdu risks. Profesionāla sinerģija ir priekšnosacījums kvalitatīvai medicīniskai palīdzībai.
Nereti ikdienā saskaraties ar cilvēkiem grūtās dzīves situācijās. Ko pats no tā mācāties un ko varat ieteikt citiem?
Ja mēs runājam par traģēdijām, tad laikam vietā ir vārdi “sāpes ir neizbēgamas, bet ciešanas ir izvēle”.
Ciešanas, tiesa, ne vienmēr ir mūsu pašu izvēle, bet labākais ieteikums, kuru varu sniegt – nebaidīties lūgt padomu. Reizēm ir vērtīgi par to ar kādu parunāt, jo saruna ar tuviniekiem, vai draugu ir pietiekošs atbalsts, lai rastu spēku atrast jaunas dzīves trajektorijas.
Augstskolas laikā esat citējis Konfūciju: “Atrodi darbu, kuru mīli un Tev nebūs jāstrādā nekad.” Vai šobrīd, ikdienā darot to, ko darāt, joprojām tam piekrītat?
Jaunības maksimālisma vadīts, iespējams, ka tiešām ar tādu pārliecību arī dzīvoju, bet man jāsaka, ka šobrīd manas domas, gūstot klīnisko pieredzi, ir mainījušās. Man patīk mans darbs, bet nogurums pēc smagas dežūras, nereti ir neaprakstāms.
Esmu atbildīgs pret saviem pacientiem un daudz enerģijas veltu arī izglītojoties ārpus rezidentūras – lasu starptautisko literatūru, mācos no kolēģiem, mācos no savām kļūdām.
Beidzamo gadu laikā esmu nostiprinājis pārliecību, ka vienlīdz būtiski ir veltīt laiku kvalitatīvai atpūtai, jo nogurušam un izdegušam ārstam ir vieglāk kļūdīties. Atpūšos, piemēram, ārpus darba laika, dodoties kopīgos izbraucienos ar saviem kolēģiem ar motocikliem pa Latviju – nereti pat vienas dienas maršruts lieliski palīdz izvēdināt galvu.
