29.12.2020.
Otrajos Ziemassvētkos uzsniga balts klusums un pa piesnigušo mūžības ceļu aizgāja ārsts reanimatologs Igors Irbe (14.06.1957 – 26.12.2020).
Dzimis un audzis Alūksnē, pēc vidusskolas beigšanas izvēlējies savu turpmāko ceļu saistīt ar medicīnu, 1975. gadā iestājoties Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē.
Studiju gados bijis aktīvs un, neskatoties uz saspringto mācību laiku, uzsācis gaitas tautas deju ansamblī “Ačkups”. Šeit iepazinies ar savu dzīvesbiedri Ramonu. Latviešu skatuves deja Igora dzīvē nepazuda, arī vēlākos gados viņš turpināja dejot un pats vadījis vairākus deju kolektīvus.
Studijas noslēdzot 1981. gadā, ārsta gaitas kopā ar sievu pediatri Ramonu Irbi uzsāka Skrundas zonālajā slimnīcā kā radiologs, tur strādājis arī par ārstu terapeitu. Laika gaitā mainījis specialitāti un, veicot papildu apmācības, kļuvis par anesteziologu – reanimatologu. 1992. gadā uzsāka darbu Kuldīgas slimnīcā, bet no 1998. gada līdz 2019. gada decembrim vadīja slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļu. Dakteris Igors Irbe iespēju robežās vienmēr centās izlīdzēt kolēģiem, tāpēc brauca un strādāja arī Liepājā, Aizputē un Saldū. Aktīvu darbu slimnīcā Igors Irbe turpināja visu savu dzīvi, darbam atdodot sevi visu.
Izaudzinājis un savā dzīvē ievadījis divas meitas Elīnu un Egiju, bijis klātesošs pieciem mazbērniem – Gustavam, Paulīnei, Karlīnai, Indriķim un Herbertam. Brīvajos brīžos azartiski minējis krustvārdu mīklas un prātu asinājis risinot Sudoku mīklas. Aizrautīgi līdzi juta biatlonam un riteņbraukšanai. Ne vien cienīja garšīgu un kvalitatīvu ēdienu, bet prata tādu arī pagatavot. Cienīja labu angļu humoru un prata būt kompānijas dvēsele un vērotājs vienlaicīgi.
Kolēģi dakteri Irbi atceras kā zinošu, gudru ārstu, izpalīdzīgu, sirdsgudru, patiesu, tiešu, asprātīgu un labestīgu. Dzīves laikā, nesaudzējot sevi, glābis cilvēku dzīvības un palīdzējis atveseļoties neskaitāmiem pacientiem. Kā vadītājs un skolotājs nekad neatteica palīdzību un padomu.
Nu dakteris Igors Irbe būs klātesošs kolēģu, draugu un pacientu atmiņās, dzirkstošos jokos un kopīgi piedzīvotos notikumos.
Sit tibi terra levis!
Comments