.jpg)
15.06.2020.
Kuldīgas slimnīcā Uzņemšanas nodaļā par dežūrārsti no 15. jūnija strādā Latvijas Universitātes rezidente, topošā kardioloģe Santa Strazdiņa. Ārste specialitāti šobrīd apgūst Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, bet neatsveramu darba un dzīves pieredzi medicīnā jau guvusi pirms mācību uzsākšanas.
Kāda ir bijusi Jūsu līdzšinējā pieredze, darba iemaņas?
Lai gan esmu savā rezidentūras sākumposmā, man ir pieredze medicīnā ne tikai studējot, bet arī strādājot par ārsta palīgu. Pirms uzsāku studijas Rīgas Stradiņa universitātē, ieguvu sertifikātu neatliekamās medicīniskas ārsta palīga specialitātē. Savā ārsta palīga karjeras astoņu gadu laikā esmu strādājusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikā, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas un anestezioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Šī bijusi varena ne tikai darba, bet arī dzīves pieredze.
Strādājot intensīvajā terapijā un pildot medicīnas māsas pienākumus, iepazinu pacientu vēlmes un pārdzīvojumus, esot smagas slimības gūstā. Māsa ir tā, kas realizē ārsta nozīmēto ārstēšanu, ir klāt pacientam visu ārstēšanas laiku, vislabāk redz ārstēšanas efektu. Varu apgalvot, ka tas ir ļoti, ļoti grūts, cēls un atbildīgs darbs, tāpēc medicīnā ir jāuzsver komandas un katram savu kompetenču attīstība, jāieklausās un jāciena kolēģi.
Kā izvēlējāties kļūt par kardiologu?
Iepriekšējā darba pieredze daudz bijusi saistīta ar akūtām situācijām un atdzīvināšanas prasmēm. To, vai cilvēks ir klīniskajā nāvē, vai dzīvs, nosaka sirds darbības esamība. Ikdienas darbā, saskaroties ar šīm situācijām, arvien vairāk sāka vilināt tik ļoti svarīgā, sarežģītā, skaitā orgāna darbības noslēpumi.
Kardioloģijas specialitātei ir vairākas apakšspecialitātes un iespējamie darbības virzieni. Piemēram, aritmoloģija – specialitāte, kas nodarbojas ar sirds ritma traucējumu diagnostiku un ārstēšanu, ehokardiogrāfija – sirds ultraskaņas izmeklējums, kas nosaka sirds struktūras un funkcijas stāvokli, savukārt invazīvā kardioloģija paver plašas diagnostiskas un ārstēšanas iespējas. Vienmēr pastāv iespēja mācīties tālāk un apgūt piemērotāko apakšvirzienu. Manā uztverē šai specialitātei vienkārši nav iespējams pretoties – tā ir mīlestība!
Kādēļ izvēlējāties strādāt Kuldīgas slimnīcā?
Kuldīga ir ļoti skaista pilsēta, to nedrīkst nepieminēt. Katram jaunam ārstam ir izaicinājums doties strādāt prom no alma mater (red. – latīņu valodā sens mācību iestāžu (universitāšu) apzīmējums, ar kuru uzsver, ka šīs organizācijas garīgi baro cilvēku). Mazākās slimnīcās ir jākļūst patstāvīgākam un jāliek lietā apgūtās zināšanas. Man patīk izaicinājumi, bez izaicinājuma apstājas attīstība.
Es domāju, ka darbs Kuldīgas slimnīcā būs abpusējs ieguvums kā slimnīcai, tā man. Tā ir arī zināma misijas apziņa, jo visur tiek runāts, ka reģionos trūkst ārstu, un tas nav taisnīgi, ka tik skaistai pilsētai varētu aptrūkties medicīniskās palīdzības sniedzēju. Bez tam Kuldīgas slimnīca ir ar plašām izmeklējumu un ārstniecības iespējām, ar patīkamu vidi. Nu viss sakrīt, kāpēc gan nestrādāt?
Kāds būs Jūsu darba grafiks Kuldīgas slimnīcā?
Mans pamatdarbs ir Rīgā Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā, kur apgūstu savu specialitāti. Tas ir pilna laika darbs. Atlikušajā – brīvajā laikā strādāšu dežūru darbu Kuldīgas slimnīcā.
Kā līdzšinējā pieredze palīdzēs darbā Kuldīgas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā?
Uzņemšanas nodaļa prasa ātru reakciju un spēju saprast, kas notiek, kas ir galvenā problēma pacientam un kā var palīdzēt. Tieši ar to vairāk vai mazāk esmu iepriekš nodarbojusies.
Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz vislabāko tajā brīdī zināmo un pierādīto ārstēšanu. To arī centīšos darīt pēc labākās sirdsapziņas.
Esat gan lekcijās, gan publikācijās uzrunājusi sabiedrību par sirds – asinsvadu saslimšanām. Kā Jums šķiet, vai informācija sabiedrībai ir pietiekama? Un kādas galvenās problēmas mūsdienās saskatāt starp dažādām paaudzēm?
Tā daļa sabiedrības, kura speciāli interesējas, ir informēta, taču tā ir neliela daļa. Lai uzlabotu sabiedrības veselību kopumā, svarīgi, lai līdz katrai ausij nonāk informācija vismaz par galvenajiem profilakses pasākumiem un iespējām ārstēties. Esmu saskārusies ar pacientu attieksmi “ko tad es, te neko vairs nevar darīt”. Tas ir informācijas trūkums. Iespējas ir! Tikai tās bieži vien netiek pasniegtas uz paplātes. Ir svarīgi atcerēties, ka sava veselība ir vajadzīga sev un saviem tuvajiem. Tieši tā arī jācīnās par to.
Atbildot uz otru jautājuma daļu, mani ļoti apbēdina vientuļo senioru situācija. Šī ir pacientu grupa, kurai ir vairākas medicīniskas problēmas. Lai gan pastāv iespēja palīdzēt, seniori līdz palīdzībai vienkārši netiek. Savukārt, runājot par jauniešiem, ir nepieņemams zināšanu līmenis jauno cilvēku vidū par elementārām cilvēka fizioloģiskām funkcijām un anatomiju.
Nevaram gaidīt zinošu pacientu nākotnē, ja mēs neizglītojam jauniešus par tik būtisku tēmu. Jaunam cilvēkam neko neizsaka skaļie lozungi, ka smēķēt ir slikti, vai tas un tas ir labi vai slikti. Ir jāizskaidro, kāpēc ir slikti un kas notiek. Jaunieši ir pietiekami spējīgi šo informāciju uztvert. Tā ir veselākas sabiedrības nākotne.
