.jpg)
12.06.2020.
Lielākai daļai cilvēku šķiet, ka paliatīvo aprūpi nodrošina tikai bezcerīgos gadījumos, kad pacienta paredzamais dzīves ilgums ir ļoti īss, tomēr patiesībā paliatīvā aprūpe nozīmē ko daudz plašāku. Tā ir visaptveroša pacientu, kuru pilnīga izārstēšana nav iespējama, aprūpe – sāpju, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu apzināšana un kontrole.
Paliatīvo aprūpi nodrošina ne tikai onkoloģiskajiem pacientiem. Ģimenes ārsts pie paliatīvās aprūpes speciālista var nosūtīt pacientus arī ar citām slimībām - centrālās un perifērās nervu sistēmas saslimšanas, sekas pēc pārciesta smadzeņu insulta vai infarkta, HIV, multiplā skleroze, sirds mazspēja, barības vada, kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas u.c. saslimšanām. Paliatīvās aprūpes pacienti nereti ar savu slimību var dzīvot desmit, divdesmit un vairāk gadu.
Būtiska ir savlaicīga vēršanās pie speciālista, lai pacienta stāvoklis regulāri tiktu kontrolēts, savlaicīgi apzinātu radušās problēmas un tās risinātu.
Lielākā daļa paliatīvās aprūpes pacientu atrodas mājās, tāpēc speciālists vienmēr piesaista ģimeni vai citas personas, kuras slimniekam pēc speciālista rekomendācijām nodrošinās vajadzības un radīs pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti. Labāka dzīves kvalitāte sevī ietver pareizu pretsāpju un citu simptomātisko terapiju, uzturu, pareizu pozicionēšanu, lai novērstu izgulējumu veidošanos. Paralēli nepieciešamības gadījumā aprūpē piesaista psihologu, psihiatru, kapelānu.
Ģimenes ārsts vai paliatīvās aprūpes speciālists var norīkot arī mājas aprūpi, kad reizi dienā pie slimnieka ierodas medicīnas māsa, kura pārsien brūces, kontrolē izgulējumus, veic medikamentu sadali un injekcijas vai veic citus aprūpes darbus.
Kā paliatīvā aprūpe palīdz pacientam?
Paliatīvā aprūpe neaizkavē un nepaātrina nāves iestāšanos. Savlaicīgi uzsākot paliatīvo aprūpi un ņemot vērā speciālista nozīmēto terapiju, rekomendācijas, ir iespējams uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.
Nereti paliatīvās aprūpes pacienti ir nomākti un pār tiem dominē eksistenciālas ciešanas, kad grūti saredzēt dzīves jēgu dēļ slimības, nespējas strādāt un pelnīt. Šādās situācijās liela nozīme ir psihologam, psihiatram vai kapelānam, kuru iespējams piesaistīt pēc nepieciešamības.
Kā paliatīvā aprūpe palīdz pacienta ģimenei?
Ģimene ne tikai spēj labāk rūpēties par slimnieku, sniedzot pareizu uzturu, lai pacients nezaudētu svaru, vai pareizu pozicionēšanu, lai neveidotos izgulējumi, bet arī saņem psihologa, kapelāna, sociālā darbinieka konsultācijas, ja tādas nepieciešamas.
Psihologs vai psihoterapeits ģimenei palīdz labāk izprast slimības raksturu un to, kā tā ietekmē pacienta psiholoģisko stāvokli. Vislabākos rezultātus dod psihologa/ psihoterapeita apmeklējums ģimenei kopā ar pacientu.
Savukārt gadījumos, kad slimnieka ģimenei nākas strādāt vairākos darbos, lai nopelnītu iztiku, un paralēli aprūpēt slimnieku, tiek piesaistīts sociālais darbinieks, kurš meklē risinājumus, kā palīdzēt.
No kādas kuldīdznieces pieredzes. “Manam vīram bija onkoloģiska saslimšana. Izmantojām paliatīvās aprūpes iespējas Rīgā. Speciālists nodrošināja ar nepieciešamajiem medikamentiem, taču nesaņēmām tik ļoti nepieciešamo psiholoģisko un sociālo palīdzību. To, kā sadzīvot ar slimību ikdienā pašam slimniekam un viņa ģimenei, nepieciešams skaidrot. Tāpat būtiska ir cilvēcīga un sirsnīga attieksme, jo nekas šādā situācijā tā nesāpina, kā neiejūtība.”
Kuldīgas slimnīcas paliatīvās aprūpes speciāliste Sarmīte Opmane atbild: “Paliatīvajā aprūpē galvenais ir sadarbība, kas vērsta vairākos virzienos – starp ārstu un pacientu, ārstu un ģimeni, ģimeni un pacientu, kā arī starp ārstiem un citiem speciālistiem, kuri iesaistīti pacienta aprūpē. Mērķis ir apzināt pacientam un ģimenei nepieciešamo atbalstu, kas atkarībā no katras individuālās situācijas ir nepieciešams. Kuldīgas slimnīcas Paliatīvās aprūpes kabinetā strādā arī psiholoģe Inese Birģele, nepieciešamības gadījumā piesaistām sociālo darbinieku, kapelānu. Viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem ir pacienta un tuvinieku, atbalsta personu emocionālā pašsajūta, tāpēc tai pievēršam īpašu nozīmi.”
